Šī gada pavasarī tika izdota ilgi gaidītā Lias Monas Ģibietes grāmata par suitu zeķēm. Pie tām riktīgajām – 3 un 4 krāsās ar zarainajiem rakstiem es vēl labu brīdi baidīšos pieķerties, bet tās, kas adītas joslu un viļņotajos rakstos būs pa spēkam pat drusku advancētai iesācējai.
Es nepretendēju uz 100% pareizību, vienkārši uzrakstīju kā es adīju savējās (ar visām kļūdām, lai nākamās būtu labākas!).
Dzija. Droši vien pareizāk būtu bijis meklēt vilnu vai gublānu, bet es izvēlējos vienkrāsainu 4 kārtīgo zeķu dziju (Rellana un Drops) piemērotos toņos (salīdzināju pēc bildes, bet pati grāmatas autore teica, ka vajadzēja vēl košāk… nekas, nākamās būs vēl trakākas). Gatavas zeķes sver precīzi 149g.
Adatas. Augšējā, stilba daļa līdz papēdim adīta uz 2.5mm, bet papēdis un pēda uz 2mm adatām.
Nedaudz liriska atkāpe. Kāpēc šitās mocības –paraugu adīšana, ārdīšana, testēšana, raksta zīmēšana, pierakstīšana un vispār vajadzīga? Tāpēc, kad kādreiz adīšu savas īstās suitu zeķes, man būtu mazāk laika jātērē ārdīšanai, vienkārši attaisīšu špikeri un rullēšu, jo gatava zeķe uz kājas sēž tiešām perfekti un to velosipēdu būšu vienreiz jau atkodusi.
Katra mēs zinām savas “vājās” vietas un specifiskās atsevišķu ķermeņa detaļu īpatnības. Man ir lieli ,riktīgas latviešu saimnieces apakšstilbi un neproporcionāli plāna un gara pēda praktiski bez pacēluma. Dabas dotais pelnrušķītes 42 kājas izmērs prasa, lai pēdas daļā viss būtu ērts un piegulošs, jo kādreiz taču arī kurpi gribēšu uzvilkt.
Process. Sāku ar elastīgu uzmetumu uzmetot 22×4 =88 valdziņus
Īsti nezinu vai tas ir pareizi, bet savu zeķi adīju tik garu, lai valnītis pārklāj celi. Tievākā vieta, kur vajadzētu prievetu siet ir tieši zem ceļa – tur arī beidzas sviķelis un sākas zigzag raksts. Tālāk visu to, ko darīju mēģināju uzzīmēt shēmā (shēmā zīmēta ir 1/8 ). Uzreiz pēc baltās daļas paplatināju, bet pēc tam pakāpeniski samazināju valdziņu skaitu ik pa laikam pielaikojot. Krāsu maiņu ritms visu laiku atkārtojas, tas krietni atvieglo kārtu skaitīšanu. Ērtības labad, tās, valdziņu samazināšanas kārtas atzīmēju ar marķieriem, pēc tam vieglāk identiski otru zeķi adīt (skat. zemāk bildē punkti)
Velkot kājā pielaikošanai, katru reizi valdziņus uzliku uz apaļadāmās adatas, lai precīzāk.
Pēc tam, papēdi un pacēluma vietu adīju ar smalkākām adatām, pēc klasiskās, mums visiem zināmās metodes, saglabājot krāsu maiņas ritmu. Šādi, mainot krāsas adās krietni interesantāk kā vienkrāsaina jeb gatavā krāsainā zeķu dzija. Pēda adās līdz pat tai vietai, kur sāk augt mazais pirkstiņš, tad atkal katru raksta joslu samazināju par 2 valdz. (raports 7v), pēc pāris cm atkal samazinājums (raports 5 v), pāris kārtas izadīju pēc raksta un tad pēdējais saadījums(raports 3 v. – šis gan man uz bildes ar sarkanu rimbuli nav uzzīmēts) beigās paliek 3×8 valdz. saliku kopā pēdas augšu un apakšpusi un sašuvu vaļējos valdziņus.
Nekāpiet uz mana grābekļa. Kad otrā zeķe jau nāca uz beigām sapratu, ka ar savu brīvdomāšanu nedaudz pārspīlēju. Grāmatā autore ielikusi shēmu, kur rakstu veido apmetumi un 3 valdziņu saadījums. Es to nedaudz izmainīju un adīju vienu parasto apmetumu , vienu uz pretējo pusi (galvenais lai simetriski attiecībā pret centrālo valdziņu) nākamajā kārtā apmetumus izadot griezti (lai caurums neveidojas) – šis izskatās tiešām labi. Mana kļūda ir valdziņu saadīšanas vieta – izvēlējos citu metodi, saadot nevis uzreiz 3, bet gan 2 labiski un 2 labiski griezti. Formula un skaits jau ir pareizi (turklāt tā intuitīvi ērti sanāk uz katras adatas precīzi pa 2 raportiem), bet tajā vietā starp šiem saadījumiem veidojas neglīts izstiepts diega pārstaips, pilnīgi prasās tur vienu kreilisko valdziņu iesēdināt. Nākamajā reizē tā arī darīšu.
Man liekas, ģeniāli sanāktu, ja adītu no košu zeķu dziju atlikumiem, šad tad ieadot kādu baltu svītriņu
Needle B 