Nezinu kāpēc tā sakritis, bet šogad jūlijs ir nokrāsojies galīgi zaļš… gan visapkārt, gan manos adīkļos. Laikam pateicoties dīvainajai un lietainajai vasarai dārzā tas zaļums ir tik ārprātīgi sulīgs, garšīgs un reizē dažāds un interesants.
Nopļāvu mauriņu un drusku pabildēju 🙂
Tās nav negatavas jāņogas, bet gan pilnīgi nogatavojušās upenes. Ja atmiņa neviļ, tad igauņu šķirne `Vertus` ar zaļām ogām. Garšīgas un zagļudrošas.
Šitāds brīnums senos laikos brīvā dabā atrasts un nu par daudz labi iedzīvojies uz mājas sienas. Bojā mūri un prasītos plēst nost, bet žēl.
Pēc Kurzemes cimdu semināra esmu nedaudz uz cimdiem “uzsēdusies”, un rādās, ka tik drīz nekāpšu nost. Šie trīs pāri ir katrs savā rakstā adīti un ar atšķirīgiem valnīšiem. Dzija – Limbažu Tīne 2kārtīgā un pelēka vilna ar kazas vilnas piešpici vēl no Musturbodes laikiem. 2mm adatas
Valnītis 2×2
Valnītis 2×1
Valnītis 1×1.
p.s. Uzkrāsoju kāju īkšķus koši zaļus. Vienkārši tāpat.
Needle B 
Brìniskìgs dàrzs ar visu lietu.Un cimdi ar loti skaisti!
Oooo! Šito jauko cimdu rakstiņu es jau sen aiz auses biju aizlikusi, jo tādus dūrainīšus adīja mana vecmāmiņa un man gribējās arī ko līdzīgu uzcakot. Paldies Tev par iedvesmu! Riktīgi feini zaļcimdiņi!
Ak, un tās igauņu zaļās upenes!!! Varbūt Tev nākamvasar nejauši kāds zariņš noliecas, zemē iespraužas un apsakņojas?