Parodija par īru mežģīnēm.
Klasiskas īru mežģīnes uzskata par “augstāko pilotāžu” tamborēšanā. Man ceļš līdz tām ir salīdzināms ar uzkāpšanu Everestā. Šoreiz es vienkārši izmantoju tehnikas pamatprincipus – atsevišķi tamborētu elementu savienošanu ar neregulāru tīklu, kas sastāv no g.c. pīnītes un stabiņiem ar dažādu apmetumu skaitu.
Vispirms uztamborēju kaudzīti ar atsevišķiem elementiem….pavisam primitīviem, darba gaitā īpaši neskaitot stabiņus un cilpiņas. Dažus nobeidzu, netamborējot pēdējo kārtu, citiem papildus “apgāju” apkārt ar gaisa cilpu lokiem.
Šis ir ļoti interesants motīvs – vaļīgās cilpas veidojas tamborējot stingrus īsos stabiņus,vienkārši izvelkot ļoti garu pavedienu, starpā 2 ļoti stingras g.c.Par cik to dara bez šablona, var uztaisīt arī asimetrisku formu, jeb, piemēram, vienu pavisam taisnu malu.
Mazie riņķīši labi noder nelielu tukšumu aizpildīšanai.
Visus diegu galus uzreiz savilku iekšā. Katru motīvu veidu tamborēju no citas faktūras materiāla.
Par pamatu izmantoju biezu flizelīnu, ko uzliku uz lielā dīvāna spilvena. Uzzīmēju apli – diametrs=galvas apkārtmērs.
Šeit noder garas kniepadatas ar galviņu (nevis ar cilpiņu galā), mazāk diegs ķesrsies. Pēc tam seko “jautrākais”…
Nekādas konkrētas receptes nav, ir vienkārši jātamborē. Pirmos divus motīvus kopā saistot turēju priekšā Osinkas meiteņu aprakstu.Tur viena no formulām bija – neregularitāte, tas ir ik reizi mainīgs cilpiņu skaitsun stabiņa garums. Izmantoju kādreiz Musturbodē pirktu krievu ražojuma falšo kašmiru, kas pēc faktūras atgādina merīnvilnu un ir diezgan elastīgs.
Piesaistot motīvu centos aizķert aiz pīnītes aizmugures pārstaipa, tad elementa mala liekas akurātāka. Darba gaitā kniepadatas bieži pārspraudu citās vietās, lai netraucē, bet tīklam visu laiku jābūt nostieptam.
Nobeigumā vienā stūrī nedaudz “paspēlējos” ar bumbuļu dziju – turku sintētiku, kas vienlaidus šalles izskatā man šķiet atbaidoša, bet tā, atsevšķu bumbuļu izskatā ir tīti amizanta.
Secinājums:
Priekš pirmā kucēna tā neko, bet manas ambīcijas vēl nav tādas, lai pie nopietnas kleitas ķertos. Izmantojot vilnu un pūkainu materiālu mazāk redz kļūdas un nevienādumus, arī drusku lielākus motīvus var atļauties. Bet gan jau …
p.s. apskatāms š.g. 14.janvāra “Ievas Mājā”…tikai nobildēts no citas puses
Tehnika – klasiska. Pamats – pavisam parasti dūraiņi ar pagaru , atlokāmu valnīti, adīti no alpakas/merino krustojuma. Pa virsu uzšūta daile no dažādiem atlikumiem “rožu pelnu” toņos.
Pats piešūšanas process ir diezgan sarežģīts un neērts, jo cimds taču ir apaļš. Drusku vienkāršāk ir, ja dūraini uzvelk uz plakanas šampūna pudeles.
Needle B 
