Nedaudz no rīta rasas un sapņa par neaizmirstulītēm.
Ivetas Lindes stikla kabašons bija ilgi nostāvējies manā dārgumu kastītē, nu mēģināju “apģērbt”. Rezultātu ir ļoti grūti nobildēt dabiskās krāsās. Nezinu kāpēc izskatās zils.
Savukārt, spilgtā saulē, tiešām iemirdzas rasas lāses.
Lailas Strazdiņas stikla kabašons un apkārt nedaudz manas “nekārtības”.
Lailas Strazdiņas ceriņi klasiski romantiskā ietvarā. Man šķiet, ka te prasās pēc sirmas pensionētas skolotājas violetas zīda blūzītes, jeb krimplēna žaketītes atloka.
Lailas zaļā varde purvā iebāzusi degunu spilvu pudurā. Laikam rīta rasu osta.
Lailas kabašons ar Greiga tulpi. Arī ļoti ilgi gaidīja, kamēr sadūšojos pieķerties.
Mana šī brīža vismīļākā kaklarota gaida, kad uzadīšu tai speciālu – pareizā ziluma fonu. Tikai nekādi nedodas rokā ne pareizā dzija, ne pareizā ideja. Ko džinsīgu derētu,gaidu pegazu.
Mēģināju saulē bildēt. Nu, vai var būt vēl skaistāka krāsa?Un vispār… Pavasaris ir atnācis, un man atkal patoloģiski gribas rakt zemi, un, ik pa 6 stundām aplūkot un pētīt kas jauns sadīdzis siltumnīcā.