Pagājusi nedēļa, kopš atgriezos no fantastiska pasākuma – 3 dienu ilga Cimdu adīšanas semināra Strazdes muižā (tas ir kādu gabaliņu no Talsiem uz Rīgas pusi. Pasākumu organizēja Latvijas Nacionālais Kultūras centrs, pieteicos , jo gribēju izmantot izdevību nedaudz pamācīties. Tā nebija adītāju nometne (tusiņš) klasiskajā izpratnē. Īstas mācības pēc programmas un konkrētām tēmām. Liels paldies organizātājiem!
Etnogrāfisku cimdu adīšana,nudien nav mana stiprā puse. Adīt žakarda rakstus laikam nevienu speciāli nav jāmāca, grāmatu un intereneta resursru ir pietiekoši, te vienkārši atliek tikai adīt , adīt un adīt. Bet dažādi retāk izmantoti valnīši, nocelto valdziņu raksti, šķērsām un diagonālā virzienā adīti valnīši – tā ir tēma, kas mani ļoti interesē.
Un tā – 3 dienas praktiski adījām paraugus, pētījām un priecājāmies par dažādu autoru cimdiem, klausījāmies arī nedaudz teorijas un pats galvenais – pavadīju laiku fantastiskā kopmānijā. Semināra dalībnieces bija no Vācijas, Amerikas, Nīderlandes, Igaunijas, Lietuvas un tikai dažas no Latvijas. Izrādās, ka lielākā daļa no viņām savstarpēji pazīstamas no Knit Like a Latvian grupas Raverly. Iepriekš bijušas arī līdzīgā nometnē Igaunijā. Visas vieno neviltota interese par latviešu cimdiem.
Te cimdu kolekcija no Saldus “Druvas” adītājām. Tādi – ar savu stilu, bez atsevišķi izceltiem valnīšiem. Īsti,valkājami dūraiņi.Biezi un silti.
Lielākajai daļai “nošmauktais” īkšķis. Virspuse smuka – adīta cimda lielajā rakstā, bet īkšķa otra puse tādā sīkā rūtiņā adīta, vienkārši adās un noteikti labi valkājas. Mūsu kolēģe no Lietuvas stāstīja, ka lielākā daļa lietuviešu dūraiņu arī ir ar tādiem īkšķiem.
Mana jaunā mīlestība – Rucavas robiņi. Grāmatās parasti ir tikai pats raksta tehniskais zīmējums, bet nav informācijas par uzmetumu un pirmajām krāsainajām kārtām. Tur ir dažas viltības. Tagad protu vismaz 3 variantus.
Pirmo reizi mūžā biju muzeja fondos. Tur tādās atvilknēs uz sintepona rindiņā salikti dažādi dārgumi. Interesanti slīpie valnīši.
Loti interesanti raksti. Krāsaini vilnīši no labiski-kreiliskiem valdziņiem un variants, kur ada ar 2 krāsām, bet 3. krāsas pāstaipus izšuj.
Bezgala filigrāni pirkstaiņi.
Atkal Rucavas robiņi kombinācijā ar ļoti gaumīga raksta josliņu.
Talsu muzeja priekšā puķu dobe kā puse no Talsu saulītes.
Vides objekts – kāds aizmirsis dūainīšus.
Mauču autore nemaz nav latviete 🙂
Pabijām arī 2 audēju darbnīcās – Strazdē un Talsu radošajā sētā pie studijā “Talse”.
Šos cimdus noskatīju jau Dobelē (cimdu izstādē iepriekšējā rudenī). Raksts veidojas no reljefiem labiski kreiliskiem valdziņiem. Šir ir visu cimdu Cimdi. Tagad, vismaz teorētiski protu . Noteikti jāizmēģina.
Šī bagātība nāk no TLMS “Dzīpars” .Viņu rokraksts ir – ļoti, ļoti smalki darbi.
Vienkārši, bet ļoti glīti.
Atkal viena jauna ideja, ko derētu pašai pamēģināt.
Mirklis pie Talsu RIMI. Nav ko dīki laiku nosist. Kārtīgai adītājai (vienalga kādā valodā runājošai) darbs vienmēr līdzi somā.
Šalles autore ir Carla Meijsen Šalle kā liels rakstraudzis (tā kādreiz – pirms datoru un digitālo kopētāju ēras sauca tehnisko rakstu paraugu). Tādā varētu adī dažādus cimdu rakstus izadīt.
Tā mēs 3 dienas no vietas adījām (ar nelieliem pārtraukumiem).
Jauns slīpais valnītis no Kuldīgas muzeja fondiem .
Alsungas cimdi no muzeja. Atkal Rucavas robiņi! Riktīgas suitu krāsas.
Šie nākuši no Jūrkalnes. Droši vien kāds izšūšanas raksys izmantots. Tās puķes noteikti nav tik vienkārši izadīt. Entrelac kvadrātiņi no 3 valdziņiem.
Vēl vieni suitu dūraiņi.
Igauņu meistares Külli Jacobson pirkstaiņi. Viņa arī bija viena no semināra dalībniecēm.
Nobeigumā vēl viens tipisks kadrs.
Tagad laiks ir drusku pagājis, skatos bildes un tā vien gribas smaidīt un atcerēties jautro kompāniju. Pati priekš sevis iemācījos dažus “knifus”, iepazinos ar kolosāliem cilvēkiem un pats galvenais – 3 dienas runāju adītāju angļu valodā, pilnīgi bez kompleksiem, sapratu visu un liekas, mani arī saprata. Iepriekš vairāk par 3 teikumiem nespēju pateikt, bet te viss notika apbrīnojami viegli un dabiski.
Tagad noteikti adīšu latviešu cimdus. Un vēl ar Rucavas robiņiem. 🙂
Dalībnieču ģeogrāfija šoreiz diezgan plaša (skat. kniepadatas kartē). 
Tradicionālās “fiksās” izstādes interesentākais eksponāts – dobelnieces Vijas adīta Lielvārdes josta. Dubulta! Vairāk kā 3 m!
Bildē pavisam maza daļa no līdzi atvestā pūra.
Trejmeitiņas jaunās kleitās. Lins atkal rullē!
Kā nu bez heksagoniem…
Bez adīšanas bija vēl pāris vērtīgas nodarbes – ar tekstilkrāsām apgleznojām savus jaunos projektu maisiņus. Tā nav Praktiskā latvieša reklāma :), šis ie diezgan šmucīgs darbs, tāpēc veci žurnāli ļoti noder.
Dzīvā radība nāk pārbaudīt, vai viss pareizi uzzīmēts.
Mākslai vispirms kārtīgi jāizžūst, jānogludina ar karstu gludekli, un tad var likt iekšā jaunu adīkli.
Te nu ir mūsu kopējais projekts – adīti pirkstaiņi.
Dažām tie bija pirmie, citas adītājas atjaunoja vecās zināšanas, bet kopumā tika uzadīti gandrīz 30 pāri. Cits par citu raibāki un strīpaināki.
Nepabeigtās kārtas.
No tādas dzijas sanāks vienmēr, ja ir pareizais valdziņu skaits un attiecīgas adatas. Trakajās strīpās pazūd visas kļūdas un fušieri.
Tur ir arī mans cimdiņš!
Needle B 