Feeds:
Posts
Comments

Apkakle+šalle Nr3

Turpinājums. Kārtējais  kakla maucis. Reāli mīļš un bieži valkāts.

1

Ideja nav mana, Ravelry ir apraksts ar interesantu nosaukumu Thanks Cat!, kas nozīmē nevis pateicību kaķītim, bet Cat Bordhi, kura ir specifiska adīta mebiusa šalles uzmetuma autore. Vēl ineresanti ir tas, ka šo objektu nekādi nav iespējams nobildēt tā, lai saprastu darba gaitu. Arī procesa bildes šķiet pilnīgs sviests. Tikai, noraucot valdziņus, un tad pielaikojot top skaidrs – ir vai nav.

3

Uz galda plakaniski izlikta, izskatās tā.

Uz kakla uzvilkts, viens garais stūris priekšpusē, viens aizmugurē.

2

Šādi izskatās uzmaukts caurspīdīgam manekenam.

Īsumā adīšanas gaita ir šāda: Ar vaļējo valdziņu uzmetumu uzmetam tik valdziņus, lai vaļīgi iet pāri galvai (man bija 90valdz) un ada kā mebiusa šalli ,savienotu aplī. Kad 1 kārta  (tie 180) izadīti, iekabinam marķieri (lai neaizadās par tālu) un griežam darbu otrādi un adām atkal tos pašus 180 valdz līdz marķierim, griežam darbu otrādi un adām atpakaļ,utt. Izklausās ļoti primitīvi, bet tā tas ir – adām turp atpakaļ labiski.

(!) Pirms pusfabrikāta pielaikošanas, uzmaucam uz ļoti garām adatām.

(!) Mazu paraudziņu uz babyborna gabarītiem tehniski nav iespējams uzadīt, jāada uzreiz reālā izmērā.

(!) Nobeigumā, te piestāvētu dažas krāsainas swing nepabaigtās kārtās abos galos – būtu smukāk un ērtāk. Es tā neadīju, jo gribējās, lai abas adījuma puses vienādas4Vēl viena svarīga lieta – materiāla izvēle. Ņemam vismīkstāko un maigāko, kas pieejams.  Krāga pieguļ cieši pie kakla un nemaz nedrīkst “kost”. Šeit ir izmantota Pulkveža Brieža ielas dziju veikala Super-duper-royal-baby-alpaca (nosaukumu netceros, bet nu visdārgākā un mīlīgākā, kas tobrīd bija pieejama, tas gan, labu laiku atpakaļ). Starp citu,  tā pūka, kas bildē redzama parādījās tikai pēc mazgāšanas. Spolē tāda brūni pelēka bezkrāsaina, plakana un drusku ož pēc ķīmijas.

Pamatdzija – pufīga alpaka no ekskluzīvā plaukta, klāt pietīts tievs efektdzijas pavediens zilizaļos toņos. Nobeigums ir zilzaļš, lai nebūtu viss tik ļoti drūms un pelēks.

Nosverot sanāk aptuveni 100g (ar visiem zilajiem krikumiem), adatu nr neatceros, bet bija vismaz 3,5 vai 4.

 

 

 

Apkakle+šalle Nr2.

1a

Šo varētu nosaukt arī par lacīti. Adīts aptuveni pēc apraksta.

Smuka, vienkārša un ļoti praktiska. Iztērējās 2/3 no ficītes ( 100g/173m) Colinette Art (merino+bambusa viskoze). Krāsas tonim labs nosaukums Velvet Plum.

2a

3a

4aTe ļoti piestāv Lailas Strazdiņas stikla pērle. Gan vizuāli, gan tīri praktiski – atsvars notur garo stūri pareizajā vietā.

Apkakle+šalle Nr1.

Ieviesu kārtību savā plauktā, kur cepures/cimdi/šalles glabājas. Gan koridora skapī, gan datorā. Mēģināju nedaudz sistematizēt saturu. Īpaši daudz ikdienā nēsāju tādus “objektus”, kam latviski grūti atrast pareizo nosaukumu.

Šalle? Krāga? Šallkrāga?Apaļšalle?Apkakle? Kakla sildītājs? (šis man tāds mediciīnisks šķiet).Neviens nav īsti pareizais Reāli, tas ir ļoti praktisks aksesuārs, uz kakla vienārši uzmaucama cilindriska “truba”, kas tiek lietota no septembra līdz aprīlim. Ja salst – uzvelkam uz augšu līdz līdz zodam un aizvelkam jakas/mēteļa rāvējslēdzi. Ja lielveikalā ieejot šķiet par karstu, vienkārši pār galvu nomaucam un ieņukājam somā. Angliski viss ir ļoti saprotami un uzreiz skaidrs, par ko runa – cowlneck warmer

2a

3a

Svarīgi ir izvēlēties pareizo dziju. Tādu, kas nekož , tātad ne no lētā gala. Pilnīgi pietiek ar 100 g, tas ir vienu, vai divām ficītēm.  Šis ir Rowan Alpaca Colour (2 fices pa 50g/120m)  pirkts pērn, Tallinā,Karnaluksā, Mardilaat iepirkšanās trakumā. Mīīīīksts, nu īsts kaķīša vēderiņš.

1aLai būtu jautrāk, no atlikušajiem dažiem dzijas cm sapinam bizīti un iekarinām kādu štruntiņu no pērļotāju arsenāla.

4a

Bildē var redzēt konstrukciju. Vispirms uzadām vienu cilindru. Uzmetam valdziņus  tik, cik vaļīgai cepurei vajadzētu (64 cm aptuveni). Rievotā rakstā – 1 kārta labiski, 1 kārta kreiliski. Noraucam. Sanāca aptuveni 14 cm augstumā. Pēc tam uzmetam vēlreiz tikpat, un pirms savienošanas aplī izveram cauri jau gatavam cilindram. Adām tāpat kā pirmo.  Un no galiņiem sapinam bizīti.Viss.

 

 

 

 

 

Viens smieklīgs fiksais projekts. Uzadījās Miķelīšu lasāmie puscimdiņi.1Tieši tādās miķelīšu krāsās. 2Pamatideja nāk no šejienes. Bet jau pašā sākumā drusku aizdomīgu darīja fakts, ka tik interesantiem un vienkārši uzadāmiem cimdiņiem ir tik maz gatavu projektu Ravelry. Kaut bezmaksas apraksts pieejams jau gandrīz gadu. Sākumā cītīgi izstudēju visus komentārus pie gatavajiem projektiem un uzadīju, neizārdot nevienu valdziņu (oriģinālo aprakstu krietni vienkāršojot).

3

Te var redzēt no kurienes sākts.

6 5 4

Selfijs 3 pozīcijās.🙂 Ja kārtīgi ieskatās, nemaz nav pa taisno adīts, tur ieslēptas 2 veidu nepabeigtās kārtas ērtumam.

Nobeidzot: – 32 grami 4kārtīgā zeķu dzija, 2mm zeķu adatas… un puse dienas mana laika.

p.s. Neveiksmīgākā vieta ir valdziņu pieaudzēšanas diagonāles no īkšķa vietas uz leju, ja es būtu nedaudz pedantiskāka, tad uzšūtu kādu miķelīti tur pa virsu.

 

1Ja pa rokai trāpās smuka dzija, tad jāada arī kaut kas interesants. Un uzadījās vienā elpas vilcienā, pilnīgi bez ārdīšanas.

Ideja ir špikota no šejienes. Oriģināls ir no daudz  smalkākas dzijas, adīju “uz aci”.  Sākums ir priekšuses apakšā kā klasiskam trīsstūra lakatiņam. Pēc tam veidojam pagarināto  mugurpusi ar nepilnajām kārtām.

2

3Svītras pašas smuki sakārtojas, veidojot lauzto līniju zīmējumu.

4

5

Dzija Noro Kibou (kokvilna 54%, vilna 34%, zīds 12%) gandrīz 350g, t.i. 7 ficītes. Adatas Nr 5 . Ļoti mīksta un mīlīga, droši vien, ka bumbulēsies un novelsies. Laikam gan vairāk šitādu neadīšu, jo grūti trāpīt pareizajos izmēros. Sānu vietas vispār nav un to pusfabrikātu uzvelkot mugurā īsti nevar saprast ko darīt – turpināt, jeb sākt atkal no gala. Šoreiz man vienkārši laimējās.

Atkal vienā traki labā pasākumā sanāca pabūt. Jau trešā adītāju nometne Kurzemē, ko organizēja Anda no Talsu dziju un šūnamlietu veikaliņa “Una”.1 Dalībnieču ģeogrāfija šoreiz diezgan plaša (skat. kniepadatas kartē). Tradicionālās “fiksās” izstādes interesentākais eksponāts – dobelnieces Vijas adīta Lielvārdes josta. Dubulta! Vairāk kā 3 m!3Bildē pavisam maza daļa no līdzi atvestā pūra.5Trejmeitiņas jaunās kleitās. Lins atkal rullē!

6Kā nu bez heksagoniem…7Bez adīšanas bija vēl pāris vērtīgas nodarbes – ar tekstilkrāsām apgleznojām savus jaunos projektu maisiņus. Tā nav Praktiskā latvieša reklāma🙂, šis ie diezgan šmucīgs darbs, tāpēc veci žurnāli ļoti noder.8 Dzīvā radība nāk pārbaudīt, vai viss pareizi uzzīmēts.9Mākslai vispirms kārtīgi jāizžūst, jānogludina ar karstu gludekli, un tad var likt iekšā jaunu adīkli.10Te nu ir mūsu kopējais projekts – adīti pirkstaiņi.12Dažām tie bija pirmie, citas adītājas atjaunoja vecās zināšanas, bet kopumā tika uzadīti gandrīz 30 pāri. Cits par citu raibāki un strīpaināki.

13

14Nepabeigtās kārtas.15No tādas dzijas sanāks vienmēr, ja ir pareizais valdziņu skaits un attiecīgas adatas. Trakajās strīpās pazūd visas kļūdas un fušieri.16

17Tur ir arī mans cimdiņš!

Vasara ir kārtīgi “ieskrējusies” un īstā nometņu un “trīsdienu” tusiņu sezona beidzot ir atklāta. Paldies dievam, neviens no šiem plānotajiem pasākumiem nepārklājas. Vienīgi netiku uz Dobeli – izstādes “Ziedi” atklāšanu😦 , bet visus labumus jau nevar gribēt.

Un tā – Pieaugušo neformālās izglītības kursi “Vasaras pļavas un dabas krāsas” Jaunpilī 1.-3. jūlijā. 3 dienas darbojāmies, ēdām un gulējām Jaunpils pilī ar pievienoto vērtību – īpašo senatnes auru.

Pēc svinīgas atklāšanas ar lielgabala zalvi braucam uz ekskursiju dabā – botāniķe Janta Meža stāsta, rāda un atbild uz jautājumiem. Principā krāso pilnīgi visi augi (citi vairāk, citi mazāk) Visbiežāk tā ir bāla siltā dubļu-dūņu-pelējuma-sinepju toņu gamma.

1Tāpēc īpaši noderīgi ir augi, kas dod košāku un retāku krāsu. Te laikam topā ir ziemeļu madara. 2Izrādās, Latvijā ir padsmit dažādas madaras, bet  no ziemeļu madaras saknes var dabūt vissarkanāko krāsu (patiesība tādu bāli ķieģelīgu toni). No citām madarām atšķiras ar lapu izvietojumu – skat. bildē, pie kātiņa izkārtotas 4 lapiņas, ne vairāk un ne mazāk.3Praktiskie rakšanas darbi – meklējam madaru saknes. Pie reizes, kādu maišeli ar maura kumelītēm, apšu lapām un citu zaļo masu, jo krāso taču viss.4Tā nav skābbarība, bet gan sasmalcināti augi, kas pirms vārīšanas iemērkti ūdenī.6Kārtīgi izmērcējas arī dzija, kā aptiekā katram traukam pielīmēta zīmīte kas tur iekšā.7 Un nu var likt vārīties augus, perfekts tehniskais risinājums pārvietojamam ugunskuram. Apakšā panna uz kājiņām, augšā trijkājis ar regulējamu ķēdi, kur grāpis karājas.8Praktiskie darbi norisinās uz saliņas, pavisam netālu no pils. 9Katrai adītājai darbs vienmēr līdzi, izrādās, audējām arī savi līdzi ņemamie darbiņi mēdz būt. Ja nav, kur “piesieties”, piesienas pie savas kājas un pin. Vispār pasākumā 98% dalībnieču bija audējas, kam dzijas krāsošana ir īpaši aktuāla.10Katlam arī zīmīte klāt.11Nākamās 3 bildes ir riktīgs saldais ēdiens – zilas dzijas iegūšanas process. No karsējamā šķīduma izvelkam zaļu, kas pakāpeniski kļūst aizvien zilāks. Senos laikos Latvijā speciāli audzēja krāsu mēli, mūsdienās vienkāršāk ir nopirkt gatavu pulverīti  (tā nav ķīmija, bet augu ekstrakts).12

13

14Smuki nokrāso arī lina lupatiņu, ar ko ficīte pārsieta un zīda/kokvilnas dziju (pati pārbaudīju!) un rokas ar visiem nagiem.15 Šitie nav vis ceriņi, bet gan bruzuļkoks (brazilwood) – īsti traks tonis.16Buršanās ar kūpošajiem katliem un spaiņiem ir tāda savdabīga meditācija – gandrīz kā jogas nometnē.17 Te nu  žūst darba rezultāts.

18Tas viskošāki dzeltenais iegūts no bērza lapām.19Galvenā krāsu burve – Daina Ieviņa ar visgrūtāk iegūstamajām krāsām – zilo un gandrīz sarkano.20Visām dalībniecēm tika pa mazam paraudziņam no kopīgā krāsojuma.21Nu? Vai nav smuki? Tās rotaļas ar zilo krāsu es noteikti mēģināšu atkārtot.