Feeds:
Posts
Comments

Trešie cimdi

20 valdz. uz adatas, Limbažu Tīnes krāsainā , pelēkā – Troickas fabrikas “skotu tvīds”(starp citu, ļoti kvalitatatīva dzija!)Īpatnējs nocelto valdziņu valnītis.

Puķīšu rakstu aizņēmos no kaimiņiem – man ir tāda maza igauņu grāmatiņa ar pašas autores ierakstu Külli Jacobson “Siberi lilled”, bet droši vien arī mūsu cimdos līdzīgus varētu atrast.

Advertisements

Otrie cimdi

22 valdziņi uz adatas. Limbažu Tīne 2kārtīgā. Adatas 1.5

Atrodi īkšķus! 🙂

Vēl vienu labu knifu atklāju. Gatavus cimdus izmazgā un mitrus uzvelk uz šablona. Adījums kļūst krietni gludāks un līdzenāks. Esmu tikusi pie ļoti parocīgiem šabloniem (plastikāts – sazāģēts un pēc tam malas papildus noslīpētas) Īkšķi arī tāpat smuki noformē.

 

 

Pirmie cimdi

Nu re, bija šajā pasaulē jānodzīvo 50 gadi, lai beidzot nopietni sāktu pievērsties latviešu cimdiem. Adījusi esmu daudz un visu ko, bet žakards (t.i. adīšana vienlaicīgi ar 2 vai kairāk krāsām) tiešām nav mana stiprā puse un galvenais, pietrūka motivācijas….

Dzīve piespēlēja iespēju – pateicoties lauztai potītei tiku pie adīšanas atvaļinājuma 2 mēnešu garumā. Adīju, ārdīju, adīju, ārdīju un āķis lūpā ir gan.:) Tagad varu sākt skaitīt. Šie ir mani pirmie cimdi, kuriem zīmēju rakstu, rēķināju noraukumu utt. Iepriekšējie dūraiņus es neskaitu (nocelto valdziņu raksti, slinkie žakardi u.c. šmaukšanās).

Bet kādu kreilisko valdziņu man tomēr gribas iemānīt tajā gludajā pareizībā.

Uz adatas 24  valdziņi. Dzija – Jaunzelandes vilna 2 kārtās (Pulkveža Brieža ielā pāris gadus atpakaļ bija dabūjama) Adatas 1,5

Nezinu kāpēc tā sakritis, bet šogad jūlijs ir nokrāsojies galīgi zaļš… gan visapkārt, gan manos adīkļos. Laikam pateicoties dīvainajai un lietainajai vasarai dārzā tas zaļums ir tik ārprātīgi sulīgs,  garšīgs un reizē dažāds un interesants.

Nopļāvu mauriņu un drusku pabildēju 🙂

Tās nav negatavas jāņogas, bet gan pilnīgi nogatavojušās upenes. Ja atmiņa neviļ, tad igauņu šķirne `Vertus` ar zaļām ogām. Garšīgas un zagļudrošas.

Šitāds brīnums senos laikos brīvā dabā atrasts un nu par daudz labi iedzīvojies uz mājas sienas. Bojā mūri un prasītos plēst nost, bet žēl.

Pēc Kurzemes cimdu semināra esmu nedaudz uz cimdiem “uzsēdusies”, un rādās, ka tik drīz nekāpšu nost. Šie trīs pāri ir katrs savā rakstā adīti un ar atšķirīgiem valnīšiem. Dzija – Limbažu Tīne 2kārtīgā un pelēka vilna ar kazas vilnas piešpici vēl no Musturbodes laikiem. 2mm adatas

Valnītis 2×2

Valnītis 2×1

Valnītis 1×1.

p.s. Uzkrāsoju kāju īkšķus koši zaļus. Vienkārši tāpat.

 

Šī gada pavasarī tika izdota ilgi gaidītā Lias Monas Ģibietes grāmata par suitu zeķēm. Pie tām riktīgajām – 3 un 4 krāsās ar zarainajiem rakstiem es vēl labu brīdi baidīšos pieķerties, bet tās, kas adītas joslu un viļņotajos rakstos būs pa spēkam pat drusku advancētai iesācējai.

Es nepretendēju uz 100% pareizību, vienkārši uzrakstīju kā es adīju savējās (ar visām kļūdām, lai nākamās būtu labākas!).

Dzija. Droši vien pareizāk būtu bijis meklēt vilnu vai gublānu, bet es izvēlējos vienkrāsainu 4 kārtīgo zeķu dziju (Rellana un Drops) piemērotos toņos (salīdzināju pēc bildes, bet pati grāmatas autore teica, ka vajadzēja vēl košāk… nekas, nākamās būs vēl trakākas).  Gatavas zeķes sver precīzi 149g.

Adatas. Augšējā, stilba daļa līdz papēdim adīta uz 2.5mm, bet papēdis un pēda uz 2mm adatām.

Nedaudz liriska atkāpe. Kāpēc šitās mocības –paraugu adīšana, ārdīšana, testēšana, raksta zīmēšana, pierakstīšana un vispār vajadzīga? Tāpēc, kad  kādreiz adīšu savas īstās suitu zeķes, man būtu mazāk laika jātērē ārdīšanai, vienkārši attaisīšu špikeri un rullēšu, jo gatava zeķe uz kājas sēž tiešām perfekti un to velosipēdu būšu vienreiz jau atkodusi.

Katra mēs zinām savas “vājās” vietas un specifiskās atsevišķu ķermeņa detaļu īpatnības. Man ir lieli ,riktīgas latviešu saimnieces apakšstilbi  un neproporcionāli plāna un gara pēda praktiski bez pacēluma. Dabas dotais pelnrušķītes 42 kājas izmērs prasa, lai pēdas daļā viss būtu ērts un piegulošs, jo kādreiz taču arī kurpi gribēšu uzvilkt.

Process. Sāku ar elastīgu uzmetumu uzmetot 22×4 =88 valdziņus

Īsti nezinu vai tas ir pareizi, bet savu zeķi adīju tik garu, lai valnītis pārklāj celi. Tievākā vieta, kur vajadzētu prievetu siet ir tieši zem ceļa – tur arī beidzas sviķelis un sākas zigzag raksts. Tālāk visu to, ko darīju mēģināju uzzīmēt shēmā (shēmā zīmēta ir 1/8 ). Uzreiz pēc baltās daļas paplatināju, bet pēc tam pakāpeniski samazināju valdziņu skaitu ik pa laikam pielaikojot. Krāsu maiņu ritms visu laiku atkārtojas, tas krietni atvieglo kārtu skaitīšanu. Ērtības labad, tās, valdziņu samazināšanas kārtas atzīmēju ar marķieriem, pēc tam vieglāk identiski otru zeķi adīt (skat. zemāk bildē punkti)

Velkot kājā pielaikošanai, katru reizi valdziņus uzliku uz apaļadāmās adatas, lai precīzāk.

Pēc tam, papēdi  un pacēluma vietu adīju ar smalkākām adatām,  pēc klasiskās, mums visiem zināmās metodes, saglabājot krāsu maiņas ritmu. Šādi, mainot krāsas adās krietni interesantāk kā vienkrāsaina jeb gatavā krāsainā zeķu dzija. Pēda adās līdz pat tai vietai, kur sāk augt mazais pirkstiņš, tad atkal katru raksta joslu samazināju par 2 valdz. (raports 7v), pēc pāris cm atkal samazinājums (raports 5 v), pāris kārtas izadīju pēc raksta un tad pēdējais saadījums(raports 3 v. – šis gan man uz bildes ar sarkanu rimbuli nav uzzīmēts) beigās paliek 3×8 valdz. saliku kopā pēdas augšu un apakšpusi un sašuvu vaļējos valdziņus.

Nekāpiet uz mana grābekļa. Kad otrā zeķe jau nāca uz beigām sapratu, ka ar savu brīvdomāšanu nedaudz pārspīlēju. Grāmatā autore ielikusi shēmu, kur rakstu veido apmetumi un 3 valdziņu saadījums. Es to nedaudz izmainīju un adīju vienu parasto apmetumu , vienu uz pretējo pusi (galvenais lai simetriski attiecībā pret centrālo  valdziņu) nākamajā kārtā apmetumus izadot griezti (lai caurums neveidojas) – šis izskatās tiešām labi. Mana kļūda ir valdziņu saadīšanas vieta – izvēlējos citu metodi, saadot nevis uzreiz 3, bet gan 2 labiski un 2 labiski griezti. Formula un skaits jau ir pareizi (turklāt tā intuitīvi ērti sanāk uz katras adatas precīzi pa 2 raportiem), bet tajā vietā starp šiem saadījumiem veidojas  neglīts izstiepts diega pārstaips, pilnīgi prasās tur vienu kreilisko valdziņu iesēdināt. Nākamajā reizē tā arī darīšu.

Man liekas, ģeniāli sanāktu, ja adītu no košu zeķu dziju atlikumiem, šad tad ieadot kādu baltu svītriņu

 

Laipni lūgtas…

Nu tad – laipni lūgtas adītājas un adījumu cienītājas uz vienu īpašu pasākumu – sestdien,  22.aprīlī t/c “Talsu centrs” adītu tērpu parāde. Modeļu lomā pašas autores  (un pietuvinātas personas). Būs, ko redzēt!!!

Atkal viena lacīte

Izvilku no koridora skapja savu šo ziemu visaktīvāk nēsāto ojektu. Joprojām uzjautrinos par savu nespēju normālu nosaukumu piemeklēt – lacīte, šallīte, apaļšalle, savienots lakatiņš, kakla sildītājs utt.(kādus padsmit var noteikti sameklēt)

Kādu brīdi atpakaļ jau vienu tādu nelielu eksperimentu esmu adījusi. Šoreiz sanāca tik labs, ka negribas no kakla ņemt nost. Vienlīdz labi zem mēteļa, un vienkārši tāpat apkakles vietā uz kokvilnas topiņa. Vainīgs, protams ir foršais materiāls – Malabrigo Rios (merīnvilna, 100g/192m) Dūmakaini drūms tonis tieši manā gaumē un bezgala mīksts un mīlīgs. Nopirku pērn, Tallinā mazajā Wool&Woollen bodītē

Ideja nāk no Ravelry. Šis ir vienkārši ģeniāls izgudrojums, primitīvs, ātri uzadāms un ļoti ērts valkājot. Turklāt bezgalīgas iespējas variācijām izvēloties ārēja malas apdari – var izmantot jebkura klasiskā trīsstūra lakata rakstus. Var pilnīgi iztikt bez tās mežģīnes.

Te bilde no procesa – vēl viens adītāju aksesuārs bez kā mierīgi var iztikt, bet patiesībā ļoti parocīgs “autobusa” adītājām… futrālis apaļadāmajām adatām iesāktam adīklim. Metāla trubiņa, kurai vienā galā elastīga materiāla atvere, kur iespraust adatas. I valdziņi nekur neaizbēgs, i somā caurumu neizbadīs.

Un tā vēl tā smukā krāsa! Latviski nopērkams pie kāmja